Latvijā nav neviena vulkāna, un cietie kristāliskie ieži, uz kuriem balstās viss pārējais, sākas tikai 300 līdz 1900 metru dziļumā [1]. Tomēr granītu, gneisu un kvarcītu var atrast gandrīz katrā tīrumā: ledājs akmeņus atnesa no Skandināvijas, Baltijas jūras dibena un Igaunijas, bet sals tos ik pavasari pamazām izceļ virspusē [2]. Ģeologi visus iežus iedala trīs lielās grupās, un katru no tām Latvijā var aplūkot savām acīm.
Iezis un minerāls: kāda ir atšķirība
Nacionālā enciklopēdija iezi definē kā noteikta sastāva un uzbūves minerālu kopumu jeb minerālagregātu, kas radies ģeoloģiskos procesos un veido patstāvīgu ķermeni [3]. Minerāls ir viena ķīmiska viela ar savu kristālrežģi, piemēram, kvarcs vai laukšpats, bet granītu veido galvenokārt kvarcs un laukšpats ar nedaudz vizlas un amfibola [4]. Kāpēc lazurīts ir iezis, bet obsidiāns ir stikls, lasiet rakstā Minerāls, iezis vai kristāls.
Pēc izcelsmes iežus iedala trīs grupās [3]:
- magmatiskie ieži rodas, kristalizējoties izkusušai silikātu masai jeb magmai;
- nogulumieži veidojas uz Zemes virsmas no citu iežu sabrukšanas produktiem;
- metamorfie ieži rodas, kad jau esoši ieži Zemes garozā pārkristalizējas, piemēram, dzīļu spiediena un temperatūras ietekmē [5].
Starp grupām ir arī pārejas tipa ieži [3]. LU asociētais profesors Ģirts Stinkulis norāda, ka Latvijā sastopamos akmeņus sīkāk var iedalīt vismaz 200 veidos [2].
Magmatiskie ieži: granīts, gabro, bazalts un obsidiāns
Magmatiskos iežus vispirms šķiro pēc vietas, kur magma sastinga. Dziļumieži jeb intruzīvie ieži atdziest zem Zemes virsmas lēni, tāpēc tajos izaug lieli kristāli: tādi ir granīts, diorīts, gabro un peridotīts. Izlijumieži jeb efuzīvie ieži sastingst virspusē ātri, un to kristāli ir sīki vai neizveidojas nemaz. Tā rodas bazalts, riolīts, pumeks un obsidiāns [6, 7].
Otra pazīme ir krāsa. Latvijas Universitātes iežu noteicējā norādīts, ka skābajos jeb gaišajos dziļumiežos, piemēram, granītā, tumšo minerālu ir 0 līdz 15 %, bet bāziskajos iežos 46 līdz 85 % [7]. Skolas uzdevumos par tumšu, rupjgraudainu iezi parasti domāts gabro. Tas ir tumšs dziļumiezis no plagioklāza un piroksēna, pēc sastāva līdzīgs bazaltam, tikai ar lielākiem graudiem, jo tas atdzisa lēnāk [8].
Granīti, it īpaši rapakivi granīti ar lieliem, apaļiem laukšpata kristāliem, ir vieni no izplatītākajiem Latvijas laukakmeņiem. Daiņa Ozola grāmatā “Latvijas minerāli un ieži” teikts, ka ledājs tos atnesa pirms 12 līdz 15 tūkstošiem gadu: sarkanos no Ālandu salām, brūnganos no Viborgas rapakivi masīva Somijas dienvidaustrumos un Krievijas pierobežā [23], bet rožainos no Rietumsomijas piekrastes [5]. Ar vārdu labradorīts sauc arī iezi: Ozols tā apzīmē melnu labradora anortozītu ar zilganiem mirdzuma lāsumiem, kas ir iecienīts apdares akmens [5]. Minerāls labradorīts savukārt ir plagioklāza laukšpats [9].
Obsidiāns parasti ir izlijumiezis, kas atdzisa tik strauji, ka atomi nepaspēja sakārtoties kristālrežģī, tāpēc tas ir vulkānisks stikls. Obsidiāns, kas vecāks par dažiem miljoniem gadu, ir rets, jo dēdēšana, karstums un citi procesi stiklu salīdzinoši ātri sagrauj vai pārveido [10]. Arī Dalmācijas jašma patiesībā ir magmatisks iezis, mikrogranīts, aplīts vai riolīts ar melniem amfibola plankumiem, nevis jašma [9].
Nogulumieži: smilšakmens, dolomīts, kaļķakmens un ģipšakmens
Nogulumiežus iedala trīs veidos. Drupieži veidojas no citu iežu atlūzām un graudiem: tādi ir smilšakmens, aleirolīts, konglomerāts un brekčija. Ķīmiskie nogulumieži, piemēram, akmeņsāls, krams, daļa kaļķakmeņu un dolomītu, izgulsnējas no šķīduma. Organogēnos nogulumiežus veido augu un dzīvnieku atliekas: krīts, ogles, kūdra un arī daļa kaļķakmeņu [7, 11].
Visā Latvijā virs kristāliskā pamatklintāja ir nogulumiežu sega, kuras vecums ir no ediakara līdz kvartāram [1]. Daudzos upju krastu atsegumos redzami vidējā un augšējā devona ieži. Ērgļu (Ērģeļu) klintīs Gaujas krastā, aptuveni 5 km uz ziemeļiem no Cēsīm, 1,3 km garā nepārtrauktā posmā atsedzas vidējā devona Gaujas svītas smilšakmens, kas veidojies straujās ūdens straumēs deltas līdzenumā [1]. Augšdevona dolomīti sākotnēji izgulsnējās seklās jūrās kā kalcija karbonāts un vēlāk magniju saturošu šķīdumu ietekmē pārvērtās dolomītā. Dolomītu ieguve 2015. gadā notika 27 atradnēs [12].
Augšdevona Salaspils svītā ir ģipšakmens. Tas radās karstā un sausā klimatā, kad seklās jūras lagūnās iztvaikoja ūdens un izgulsnējās kalcija sulfāts [12]. No tā paša minerāla, ģipša, sastāv arī selenīts [9]. Kaļķakmeni galvenokārt veido minerāls kalcīts. Latvijā ir arī pēcleduslaikmeta avotu kaļķieži, un to blīvo paveidu sauc par šūnakmeni [5, 12]. No Allažu šūnakmens veidots Rīgas Brāļu kapu ansamblis [5].
Ģipšakmeni var ieskrāpēt ar nagu, bet krams ir tik ciets, ka skrāpē stiklu [7]. Par devona zivīm Latvijas smilšakmeņos lasiet rakstā Fosilijas Latvijā.
Metamorfie ieži: gneiss, marmors, serpentinīts un lazurīts
Metamorfos iežus pēc izskata iedala divās grupās. Slāniskajiem metamorfajiem iežiem ir joslains vai kārtains izskats, piemēram, gneisam, filītam un kristāliskajam slāneklim. Masīvajiem metamorfajiem iežiem slāņu nav, un tādi ir marmors, kvarcīts un ragiezis [7, 13].
Iezis var pārveidoties vairākos posmos: reģionālā metamorfismā māla slāneklis pakāpeniski kļūst par jumta slānekli, tad par filītu, kristālisko slānekli un beidzot par gneisu, bet granīts karstumā un spiedienā var kļūt par granītgneisu [14]. Marmors rodas no kaļķakmens, kad tā kalcīts pārkristalizējas savstarpēji saaugušos kristālos [15]. Arī pikaso jašma ir metamorfizēts kaļķakmens jeb marmors, nevis jašma [9].
Latvijā metamorfie ieži ir gan dziļi zem kājām, gan tīrumos. Pamatklintājā dominē gneisi, migmatīti un amfibolīti [1], un Ozols raksta, ka gneisi un granītgneisi veido lielāko daļu Latvijas laukakmeņu. Šos iežus ledājs atnesa no Fenoskandijas, un tie veidojās pirms aptuveni 2 līdz 3 miljardiem gadu, senu kalnu dzīlēs līdz pat 15 km dziļumā. Gneisu no granīta atšķir pēc neviendabības: tam ir slāņi vai joslas [5].
Arī lapis lazuli, ko veikalos sauc par lazurītu, ir metamorfs iezis [13]. Britannica raksta, ka tas parasti sastopams kristāliskos kaļķakmeņos un rodas kontaktmetamorfismā, un nozīmīgākās raktuves ir Badahšānā Afganistānas ziemeļaustrumos [16]. Serpentinīts ir zaļgans iezis, ko veido serpentīna grupas minerāli [7]. Serpentīna šķiedrainais paveids hrizotils ir viens no azbesta veidiem, tāpēc šādu akmeni mājās nezāģējiet un neslīpējiet [9].
Kvarcīts: smilšakmens, kas kļuvis par vienu no izturīgākajiem iežiem
Kvarcīts ir metamorfs iezis, kas gandrīz pilnībā sastāv no kvarca. Tas rodas, kad ar kvarcu bagāts smilšakmens pārveidojas karstumā un spiedienā: smilts graudi un tos saistošais cements pārkristalizējas cieši saaugušā kvarca tīklā. Tas ir viens no izturīgākajiem iežiem uz Zemes virsmas [17]. Ozols raksta, ka sākumā veidojas kvarcītsmilšakmens, kurā graudi vēl ir maz pārveidoti, bet, metamorfismam pastiprinoties, poras gandrīz izzūd un rodas blīvais kvarcīts [5].
Kvarcītu nevajag jaukt ar kvarcu: kvarcs ir minerāls, bet kvarcīts ir no kvarca graudiem veidots iezis. No smilšakmens to atšķir lūzums. Kvarcīts ir tik izturīgs, ka plīst cauri graudiem, nevis gar to robežām, un tā cietība pēc Mosa skalas ir ap 7. Parasti tas ir balts vai pelēks, bet dzelzs to iekrāso sārtu, sarkanu vai violetu [17]. Blīvais kvarcīts ir masīvs, ciets un trausls, un skaldot tas veido asas šķembas un gliemežlūzumu [5].
Latvijā kvarcītu atradīsiet laukakmeņos un oļos. Ozols min Jotnija smilšakmeņus un kvarcītus, kas izplatīti Skandināvijā, Karēlijā un Baltijas jūrā, un Latvijā tie nonākuši ar ledāju. Viņa grāmatā kvarcīta paraugs ir no Dīriķu karjera Ramatas pagastā. Akmeņu krāvumos jūrai tuvajos apgabalos, piemēram, Kaltenē un pie Ainažiem, ir tikai izturīgie ieži: gneisi, granītgneisi, granīti un kvarcīti [5]. Vai kvarcītu un citus kvarcu saturošus iežus der likt pirts krāsnī, lasiet rakstā Pirts akmeņi.
Liela daļa akmeņu, ko pārdod ar nosaukumu aventurīns, patiesībā ir kvarcīts [17]. Zaļo aventurīnu iekrāso hromu saturošās vizlas fuksīta plāksnītes, bet sarkanajam aventurīnam sarkanbrūno toni dod hematīta vai gētīta ieslēgumi [9]. Visus paveidus apskatiet aventurīna kategorijā.
Vai zinājāt? Napoleona sarkofāgs Parīzē, Invalīdu nama Kupola baznīcā, ir izkalts no sarkanā Šokšas kvarcīta, kas iegūts Oņegas ezera krastā Karēlijā. Parīzē pirmie paraugi nonāca ar nosaukumu “antīkais sarkanais porfīrs”, bet ģeologs Pjērs Luijs Antuāns Kordjē noteica, ka tas ir nevis porfīrs, bet metamorfizēts smilšakmens [18].
Kur iežus redzēt Latvijā
Spēkā esošajos Ministru kabineta 2022. gada noteikumos Nr. 461 ir uzskaitīti 173 aizsargājami ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie dabas pieminekļi, un vēl atsevišķi aizsargāti visi dižakmeņi [19].
- Smilšakmens: Ērgļu (Ērģeļu) klintis Gaujas krastā pie Cēsīm un Daudas ūdenskritums Siguldas novadā, kas izveidojies pār augšdevona Amatas svītas smilšakmeņiem ar kalcīta un dolomīta cementu. Ežurgu klintīs Vidzemes jūrmalā atsedzas vidējā devona Burtnieku svītas nogulumieži [1, 19].
- Dolomīts: Jaunžagatu krauja Virešu pagastā, kur devona Daugavas svītas dolomītu bloks ir sagāzts 58 līdz 60 grādu leņķī [1, 19].
- Magmatiskie un metamorfie ieži: laukakmeņi. Lielākais laukakmeņu sakopojums Latvijā ir Rīgas līča rietumu krastā starp Kalteni un Roju [12], un Kaltenes krasta veidojumi ir aizsargājams dabas piemineklis [19]. Lielākais Latvijas dižakmens ir Nīcgales dižakmens, kura virszemes tilpums ir 170 kubikmetri [2].
- Visas grupas vienuviet: Latvijas Nacionālā dabas muzeja ekspozīcijā “Latvijas ģeoloģija” var iepazīt iežus no dažādām Latvijas slāņkopām, bet ekspozīcijā “Dinamiskā ģeoloģija un ieži” ir raksturīgākie iežu un meteorītu paraugi [20, 21].
Dabas pieminekļa teritorijā ir aizliegtas darbības, kas to bojā vai iznīcina. Uz ģeoloģiskā dabas pieminekļa nedrīkst rakstīt, zīmēt vai gravēt, un to nedrīkst pārvietot [22]. Dižakmeņi, kuru virszemes tilpums ir 10 un vairāk kubikmetru, ir aizsargāti kopā ar 10 metru platu joslu ap tiem [19]. Paraugus kolekcijai vāciet tikai ārpus aizsargājamām vietām, piemēram, oļus tīruma malā ar zemes īpašnieka ziņu, vai izvēlieties neapstrādātus akmeņus, kuriem redzama dabīgā virsma.
Vai zinājāt? Latvijā ir arī Dobeles astroblēma, ko Nacionālā enciklopēdija raksturo kā bolīda trieciena krāteri. Struktūras diametrs ir 3,5 līdz 4 km, centrālajā daļā vidējā devona ieži ir pacelti par 450 metriem, bet par tās vecumu dati joprojām ir pretrunīgi [1].
Kā noteikt iezi pēc izskata
V. Segliņa noteicējā pirmais solis ir saprast, kurai iežu grupai paraugs pieder, un to dara pēc slāņojuma un graudu lieluma. Tabulā ir vienkāršotas pazīmes no šī noteicēja [7].
| Ko redzat | Visticamākā iežu grupa |
|---|---|
| Vienmērīgi slānīši ar līdzenām virsmām, smilts, māla vai grants graudi | Nogulumiezis |
| Veseli gliemežvāku, lapu vai kaulu nospiedumi | Nogulumiezis |
| Kristālus var viegli saskrāpēt vai salauzt | Nogulumiezis |
| Dažādi orientēti kristāli cietā iezī | Magmatiskais iezis |
| Stiklains izskats, blīvs un ciets kā logu stikls | Magmatiskais iezis |
| Burbuļains, porains, it kā uzputots | Magmatiskais iezis |
| Lauzti, deformēti vai krokoti slānīši | Metamorfais iezis |
| Plakani, paralēli kristāli, piemēram, vizla, vai daudz granātu | Metamorfais iezis |
Sarkanas odziņas laukakmenī var būt granāts almandīns: Ozola grāmatā minēts, ka pegmatīta granītu gandrīz vienmēr izrotā sarkanas almandīna odziņas [5]. Atradumus ērti salīdzināt ar pulētiem akmeņiem, jo uz gludas virsmas labāk redzams graudu raksts. Akmeņi nav rotaļlietas: ja mājās ir mazi bērni, sīkus akmentiņus glabājiet viņiem nepieejamā vietā, jo bērni līdz 3 gadu vecumam tos var norīt.
Biežākie jautājumi
Kādi ir akmens veidi?
Pēc izcelsmes iežus iedala trīs grupās: magmatiskie ieži (granīts, bazalts, obsidiāns), nogulumieži (smilšakmens, kaļķakmens, dolomīts) un metamorfie ieži (gneiss, marmors, kvarcīts).
Kas ir metamorfie ieži un kā tie veidojas?
Tie ir ieži, kas Zemes dzīlēs pārveidojušies spiediena un temperatūras ietekmē. Tā kaļķakmens kļūst par marmoru, kvarca smilšakmens par kvarcītu, bet māla slāneklis pakāpeniski par gneisu.
Kas ir kvarcīts?
Kvarcīts ir metamorfs iezis, kas gandrīz pilnībā sastāv no kvarca un rodas no kvarca smilšakmens. Tas ir ciets un izturīgs, plīst cauri graudiem, un tā cietība ir ap 7. Latvijā to atrod laukakmeņos, ko atnesa ledājs.
Kāds iezis ir tumšs un rupjgraudains?
Skolas uzdevumos parasti domāts gabro. Tas ir dziļumiezis no plagioklāza un piroksēna. Tāda paša sastāva sīkgraudains izlijumiezis ir bazalts.
Kādi ieži ir Latvijā?
Virspusē atsegtie Latvijas pamatieži ir nogulumieži: smilšakmens, aleirolīts, māls, dolomīts, kaļķakmens un ģipšakmens. Granīta, gneisa un kvarcīta laukakmeņus atnesa ledājs, bet kristāliskais pamatklintājs ir 300 līdz 1900 metru dziļumā.
Avoti
- Ģ. Stinkulis, “Latvijas ģeoloģiskā uzbūve”, Nacionālā enciklopēdija (atjaunots 28.08.2025): enciklopedija.lv/skirklis/26128
- LSM.lv, 10.05.2021, “Kāpēc pavasarī tīrumos ik gadu rodas jauni laukakmeņi” (LU asociētais profesors Ģ. Stinkulis): www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vide-un-dzivnieki/kapec-pavasari-tir…
- A. Zabele, “petroloģija”, Nacionālā enciklopēdija (atjaunots 30.12.2024): enciklopedija.lv/skirklis/5089
- Geology.com, H. M. King, “Granite”: geology.com/rocks/granite.shtml
- D. Ozols, “Latvijas minerāli un ieži”, Latvijas Petroglifu centrs, 2008 (Dabas aizsardzības pārvaldes vietnē): www.daba.gov.lv/lv/media/1745/download
- Geology.com, “Igneous Rocks”: geology.com/rocks/igneous-rocks.shtml
- V. Segliņš, “Iežu noteikšana”, Latvijas Universitātes materiāls bērniem un skolēniem: www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/vpp/mali_latvija…
- Geology.com, H. M. King, “Gabbro”: geology.com/rocks/gabbro.shtml
- FREQUENCIES akmeņu enciklopēdija: labradorīts, obsidiāns, Dalmācijas jašma, selenīts, pikaso jašma, serpentīns, zaļais un sarkanais aventurīns (dati pēc GIA, Mindat, geology.com): frequencies.lv/enciklopedija/
- Geology.com, H. M. King, “Obsidian”: geology.com/rocks/obsidian.shtml
- Geology.com, “Sedimentary Rocks”: geology.com/rocks/sedimentary-rocks.shtml
- Ģ. Stinkulis, “derīgie izrakteņi Latvijā”, Nacionālā enciklopēdija (atjaunots 03.02.2025): enciklopedija.lv/skirklis/26079
- Geology.com, “Metamorphic Rocks”: geology.com/rocks/metamorphic-rocks.shtml
- Geology.com, “Gneiss”: geology.com/rocks/gneiss.shtml
- Geology.com, “Marble”: geology.com/rocks/marble.shtml
- Encyclopaedia Britannica, “lapis lazuli”: www.britannica.com/topic/lapis-lazuli
- Geology.com, “Quartzite”: geology.com/rocks/quartzite.shtml
- J. Touret, A. Bulakh, “From Russia with rocks: the tombstone of Napoleon”, 2017: annales.org/archives/x/touret/20-Bulakh-2017.pdf
- Ministru kabineta noteikumi Nr. 461 (14.07.2022.) “Noteikumi par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem”: likumi.lv/ta/id/334009
- Latvijas Nacionālais dabas muzejs, ekspozīcija “Latvijas ģeoloģija”: dabasmuzejs.gov.lv/lv/ekspozicijas/latvijas-geologija
- Latvijas Nacionālais dabas muzejs, ekspozīcija “Dinamiskā ģeoloģija un ieži”: dabasmuzejs.gov.lv/lv/ekspozicijas/dinamiska-geologija-un-iezi
- Ministru kabineta noteikumi Nr. 264 (16.03.2010.) “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”, 40. un 42. punkts: likumi.lv/ta/id/207283
- P. Härmä, O. Selonen, “Natural stone production in the Wiborg rapakivi granite batholith in southeastern Finland”, Finnish Natural Stone Association, Geotechnical report 10, 2018: kivi.info/wp-content/uploads/2019/10/Natural-stone-production-in-the-Wib…