Latvijas lielākā dižakmens, Nīcgales Lielā akmens, virszemes daļa ir 170 kubikmetru liela, bet, cik dziļi tas sniedzas zemē, nav zināms [1, 2]. Teikā šo akmeni nesa velns, kurš gribēja aizsprostot upi, bet nepaspēja, jo nodziedāja gaiļi [3]. Latvijā zināmi vairāk nekā 360 dižakmeņu, un daudzi no tiem ir apvīti teikām un leģendām [1, 5].
Kas ir dižakmens un cik to ir Latvijā
Par laukakmeņiem sauc ledāja atrautas, pārvietotas un noapaļotas iežu atlūzas, kuru diametrs pārsniedz 10 cm, un dižakmeņi ir lielākie no tiem [1]. Ministru kabineta noteikumos Nr. 461 dižakmens ir laukakmens, kura virszemes tilpums ir 10 kubikmetru vai vairāk, un aizsargāts ir gan pats akmens, gan 10 metrus plata josla ap to [4]. Statusu nosaka tikai redzamā daļa [5].
Zināmo dižakmeņu skaits pieaug: pateicoties vērīgiem cilvēkiem, laiku pa laikam atrod jaunus [1, 5]. 2026. gada maijā dižakmens statusu ieguva akmens Maltas upes krastā Rēzeknes novadā pie Ornicāniem. Tas ir vairāk nekā 10 metrus garš un 5 metrus plats, tā virszemes tilpums ir aptuveni 15 līdz 18 kubikmetri, bet lielākā daļa atrodas zem zemes [5]. Arī mazāki akmeņi var būt vērtīgi: daudzus laukakmeņus, kas lielāki par 5 kubikmetriem, pašvaldības iekļauj vietējas nozīmes dabas pieminekļu sarakstos [1].
Tilpumu var aplēst ar mērlenti. Dabas retumu krātuves un Latvijas Dabas fonda padomu lapā ieteikts izmērīt garumu, platumu un augstumu virs zemes. Ja akmens atgādina maizes klaipu, šo skaitļu reizinājumu dala ar 2, bet piramīdveida akmenim ar 3 [1]. Piemēram, 4 m garš, 3 m plats un 2 m augsts klaipveida akmens ir aptuveni 12 kubikmetru liels, tātad tas jau ir dižakmens.
No kurienes Latvijā tik lieli akmeņi
Pēdējā leduslaikmetā pirms aptuveni 20 līdz 22 tūkstošiem gadu Latviju pilnībā klāja Skandināvijas ledusvairogs, un ledus gadā pavirzījās par vairākiem simtiem metru [6]. Ledājs atrāva iežu atlūzas un nesa tās sev līdzi [1]. LU ģeologs Ģirts Stinkulis norāda, ka daudzus Latvijas akmeņus ledājs atnesa no Skandināvijas, arī no Baltijas jūras dibena un lielā mērā no Igaunijas teritorijas [2]. Kad ledāji pirms 12 līdz 14 tūkstošiem gadu atkāpās, akmeņi palika tur, kur tos atstāja ledus [1, 5].
Ledājs akmeņus arī apstrādāja. Daiņa Ozola grāmatā “Latvijas minerāli un ieži” teikts, ka ledāja nests akmens zaudē asākos izciļņus un iegūst vienu vai divas pretējas, plakani noberztas skaldnes. Šādu akmeni mēdz salīdzināt ar gludekli, un tā plakanās, nogludinātās virsmas sauc par fasetvirsmām. Mīkstāku iežu akmeņos paliek švīkas, kas ir paralēlas akmens garākajai asij [7].
Vai zinājāt? Tīrumos ik pavasari parādās “jauni” akmeņi. Stinkulis to skaidro ar salu: akmens vada aukstumu labāk nekā porainā augsne un sasalst ātrāk, tāpēc zem tā veidojas bedrīte. Tajā sakrājies ūdens pārvēršas ledū, izplešas un ceļ akmeni augšup. Jo biežāk temperatūra svārstās ap nulli, jo ātrāk akmeņi nonāk virspusē. Precīzs ātrums nav zināms, bet LSM rakstā lēsts, ka akmeņi varētu pacelties aptuveni par 5 cm gadā [2].
No kā sastāv dižakmeņi
Ozols raksta, ka lielāko daļu Latvijas laukakmeņu veido gneisi un granītgneisi, bet vieni no izplatītākajiem ir granīti, īpaši rapakivi granīti ar lieliem, apaļiem laukšpata kristāliem [7]. No kurienes šie ieži nākuši un kā tos atšķirt, lasiet rakstā Akmens veidi. Latvijas Petroglifu centra pētnieki 2008. gadā Kapsēdes dižakmeni aprakstīja kā oranži brūnu granosienītu. Tajā ir ortoklāzs, vairāk nekā 10 % kvarca, biotīts un ragmānis, bet pamatmasā izkaisīti tumšāki, sarkanbrūni ortoklāza kristāli [8].
Šie minerāli nav sveši arī kristālu mīļotājiem. Granītos un gneisos galvenie minerāli ir kvarcs un laukšpati [7]. Kālija laukšpata mikroklīna zaļo paveidu Jūs, iespējams, pazīstat kā amazonītu, mēnessakmens ir ortoklāzs ar plānām albīta kārtiņām, bet labradorīts pieder plagioklāzu laukšpatiem [9]. Ozols piebilst, ka Latvijas laukakmeņos bieži redzami sarkanvioleti almandīna kristāli, kas pieder granātu grupai [7].
Ozols iesaka granāta graudus no ieža neizurbināt, jo paraugs ar minerālu iezī ir daudz vērtīgāks [7]. Dižakmenim tas attiecas divkārt, jo to sargā likums, un sašķelt vai bojāt to aizliegts [1, 10]. Laukšpatu paveidus un granātus var aplūkot un paturēt rokās kā pulētus akmeņus, piemēram, granātu kategorijā.
Velnakmeņi: kāpēc teikās akmeņus nes velns
Kamēr zinātnieki nebija izskaidrojuši ledāja darbu, akmeņu izcelsmi skaidroja teikas: velni esot akmeņus naktīs pārnēsājuši un izmētājuši pa laukiem [1]. Pētnieki Jānis Cepītis un Lilija Jakubenoka raksta, ka teikās par konkrētiem akmeņiem dabā galvenais tēls ir velns. Pateicoties arheologa Jura Urtāna publikācijām, starptautiski vislabāk pazīst latviešu teiku motīvu par velnu, kas nes akmeņus un atstāj uz tiem zīmes [11].
Teikās par akmeņiem trijos dažādos Latvijas novados velna darbu pārtrauc gailis. Nīcgales teikā velns, kuru Dievs bija padzinis no savas upes, nesa lielu akmeni, lai upi aizsprostotu. Velns vēl nebija ticis līdz pusceļam, kad nodziedāja gaiļi. Dusmās viņš svieda akmeni augstu gaisā, un tas dziļi ietriecās zemē [3]. Kapsēdes lielo akmeni velns nesa uz Liepāju, lai sagrautu Annas baznīcu, bet viņu iztraucēja gaiļa rīta dziesma [12]. Sērpils Velna akmeni netālu no Staburaga velns gribēja iesviest Daugavā, lai slīktu plostnieki. Kad iedziedājās gailis, velns akmeni nometa un iespēra tam ar kāju; akmenī palika pēdas nospiedums, bet zem tā radās avotiņš [13].
Stāsti par akmeņiem mēdz būt dažādi. Par lielu akmeni Nīcgales mežā folkloras krātuves ekspedīcijā Ilūkstē pierakstīja, ka tas nokritis no debesīm un kungu laikos tur rīkoja dzīres: akmens bijis tik liels, ka tur varēja nolikt galdu un solus [14]. Arī par Kapsēdes dižakmeni zināmas vairākas teikas [8].
Pērkons un velns: sašķeltie akmeņi
Otrs liels teiku loks ir Pērkona cīņa ar velnu. Cepītis un Jakubenoka norāda, ka Pērkons ir debesu dievība, ko teikās visbiežāk saista ar akmeņiem, un ka viņš ir zemes un pazemes būtņu ienaidnieks. Teikās Pērkons dzenā velnu, un, kur velns bēgdams uzkāpj uz akmens, rodas pēdakmeņi; kur Pērkons sper, akmenī paliek iedobe, un velna akmeņus viņš mēdz sašķelt. Kādā teikā Pērkons sašķēla Žākļu akmeni Virešu pagastā, jo cilvēki uz tā godināja zemes dievības [11].
Kapsēdes dižakmenim ir gan teika, gan pētnieku apraksts. Teika vēsta, ka velns nozadzis akmeni no Pērkona pils, bet Pērkons zagli panācis un ar zibeni akmeni pāršķēlis. Pētnieki apraksta pāršķeltu akmeni ar plaisu tīklu un nevienmērīgi sadēdējušu virsmu, turklāt 20. gadsimta sākumā daļu akmens izmantoja šķembu ražošanai. 2008. gadā akmens sastāvēja no trim daļām: pamatdaļas ap 40 kubikmetriem un diviem atlūzušiem gabaliem, 14 un 3 kubikmetrus lieliem. Pamatdaļa ir 5,8 m gara un 4,3 m augsta [8].
Cepītis un Jakubenoka piebilst, ka pat akmeni, ko sauc par Pērkona akmeni, nevar uzskatīt par Pērkonam veltītu svētvietu, jo teikās Pērkons pie akmeņiem parādās galvenokārt cīņās [11]. Kā Pērkona simbolu nēsāja rotās, lasiet rakstā Amuleti un talismani.
Pēdakmeņi, muldakmeņi un bedrīšakmeņi
Akmeņus ar iedobēm pēc formas sauc par muldakmeņiem, bļodakmeņiem, kausakmeņiem, šķīvjakmeņiem, pēdakmeņiem un bedrīšakmeņiem, bet ir arī robežakmeņi, krustakmeņi un piemiņas akmeņi [1]. Pēdakmeņi ir vieni no izplatītākajiem: tajos ir viena vai vairākas iedobes, kas līdzinās cilvēka vai dzīvnieka pēdas nospiedumam. Daļa šo iedobju izkalta 18. un 19. gadsimtā, mēģinot akmeni saskaldīt, bet laika gaitā to izcelsme aizmirsās, un akmeņi nonāca teikās [1].
Labs piemērs ir Anģīšu Velnakmens. 1931. gadā Mazsalacas ģimnāzijas skolniece Emma Vībere pierakstīja stāstu, ka Anģīša purvā dzīvojis velns, kurš, skrienot pa akmeni, atstājis tajā septiņas pēdas, līdzīgas govs pēdām [15]. Pēc Latvijas Dabas fonda datiem šīs iedobes izveidotas 19. gadsimtā, mēģinot laukakmeni saskaldīt [1].
Meļķītāru Muldakmens pie Muldas purva ir lielākais Latvijas muldakmens: 25 kubikmetrus liels akmens ar dziļu muldveida iedobi virspusē. Iedobei, visticamāk, ir dabiska izcelsme. Arheologi akmens pakājē atrada ogles un māla trauku lauskas, un tas saskan ar nostāstiem, ka pie akmens godināti Jāņi, kristīti bērni un nesti ziedojumi. 18 kubikmetrus lielajā Abavas Velnakmenī cilvēka kaltu zīmju nav, bet tā apkārtnē atrastas dzelzs laikmeta rotas [1].
Par senākajiem Ziemeļeiropas kultakmeņiem uzskata bedrīšakmeņus. Dabas retumu krātuves un Latvijas Dabas fonda 2017. gada padomu lapā minēti 56 Latvijā zināmi bedrīšakmeņi, un vairums no tiem bija atklāti pēdējo desmit gadu laikā. Apaļās bedrītes to virsmā veidotas senajā bronzas laikmetā, bet to veidošanas iemesli nav zināmi. Ustinovas bedrīšakmenī ir 126 bedrītes, 2 līdz 4 cm dziļas, un pētnieki par to uzzināja 2014. gadā no vietējā novadpētnieka [1]. Ne katrs neparasts akmens ir sena svētvieta: 2022. gadā arheologi izpētīja Naukšēnu Jēču cilindrveida dobumakmeni, un Urtāns raksta, ka izpēte nedeva pierādījumu tā sakrālai nozīmei, lai gan viņš to arī neizslēdz [16].
Kā saudzēt dižakmeni
Dižakmeņi neaug un nevairojas: to ir tieši tik daudz, cik atnesa ledājs [1]. Dabas pieminekļa teritorijā aizliegts to bojāt vai iznīcināt un mazināt tā estētisko, ekoloģisko un kultūrvēsturisko vērtību, bet uz ģeoloģiskā dabas pieminekļa aizliegts rakstīt, zīmēt, gravēt un to pārvietot [10]. Latvijas Dabas fonds skaidro, ka dižakmeni nedrīkst arī sašķelt vai aprakt un ka nav pieļaujami jauni iekalumi, esošo iekalumu pārveidošana un sūnu un ķērpju noņemšana [1].
Iekalumi saglabājas ilgi. 2008. gadā Kapsēdes dižakmenī vēl bija redzams vācu karavīru uzraksts “Weltkrieg 1914 + 1916” ar bataljona un rotas apzīmējumu, kā arī sīki jaunlaiku ieskrāpējumi [8]. Sūnām un ķērpjiem ir sava vērtība: uz laukakmeņiem aug vismaz 55 ķērpju un 20 sūnu sugas, kas pielāgojušās dzīvei uz sausās, saulē ātri uzsilstošās akmens virsmas, un starp tām var būt aizsargājamas retas sugas [1].
Ja atrodat iespaidīgu akmeni, aplūkojiet to no zemes, sūnas neplēsiet un apkārt zemi nerociet, jo pie kultakmeņiem var būt saglabājies sens kultūrslānis [1]. Izmēriet akmeni ar mērlenti un ziņojiet par atradumu dabas datu portālā dabasdati.lv vai Dabas retumu krātuves entuziastiem [1]. Varbūt tieši Jūsu ziņa papildinās zināmo dižakmeņu sarakstu.
Biežākie jautājumi
Kas ir dižakmens?
Dižakmens ir laukakmens, kura virszemes tilpums ir 10 kubikmetru vai vairāk. Latvijā visi dižakmeņi ir aizsargājami dabas pieminekļi kopā ar 10 metrus platu joslu ap tiem.
Kurš ir lielākais akmens Latvijā?
Lielākais zināmais dižakmens ir Nīcgales Lielais akmens. Tas ir 3,5 m augsts, tā garums un platums pārsniedz 10 m, un virszemes tilpums ir 170 kubikmetri.
Cik dižakmeņu ir Latvijā?
Latvijā zināmi vairāk nekā 360 dižakmeņu, un laiku pa laikam atrod jaunus. 2026. gada maijā statusu ieguva akmens Maltas upes krastā Rēzeknes novadā.
Kāpēc akmeņus sauc par velnakmeņiem?
Teikās lielos akmeņus bieži nes velns: viņš grib aizsprostot upi vai sagraut baznīcu, bet gaiļa dziesma liek akmeni nomest. Pēdām līdzīgas iedobes teikās atstāj bēgošais velns, bet citas iedobes rada Pērkona spēriens.
Vai dižakmeni drīkst pārvietot vai sašķelt?
Nē. Dižakmeni nedrīkst pārvietot, sašķelt, aprakt vai bojāt, un uz tā nedrīkst rakstīt, zīmēt vai gravēt. Nav atļauts arī noņemt sūnas un ķērpjus.
Kas ir pēdakmens?
Pēdakmens ir akmens ar vienu vai vairākām iedobēm, kas līdzinās cilvēka vai dzīvnieka pēdai. Daļa iedobju izkalta 18. un 19. gadsimtā, mēģinot akmeni saskaldīt, un vēlāk tās skaidroja teikas.
Avoti
- Dabas retumu krātuve un Latvijas Dabas fonds, padomu lapa “Kā un kāpēc saudzēt akmeņu kaudzes un laukakmeņus” (projekts “Ainavas runā”, 2017; teksts A. Opmanis, B. Strazdiņa, L. Brizga-Kalniņa): ldf.lv/wp-content/uploads/2024/12/Ka-un-kapec-saudzet-akmenu-kaudze…
- LSM.lv, 10.05.2021, “Kāpēc pavasarī tīrumos ik gadu rodas jauni laukakmeņi” (LU asociētais profesors Ģ. Stinkulis, raidījums “Vides fakti”): www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/vide-un-dzivnieki/kapec-pavasari-tir…
- Latviešu folkloras krātuve, Janīnas Vilmanes folkloras vākums (LFK 2143), teika “Kā radās Lielais Nīcgales akmens”, teicēja Lūcija Velika, garamantas.lv: garamantas.lv/lv/file/1937284/2143-Janina-Vilmane-01-0086
- Ministru kabineta noteikumi Nr. 461 (14.07.2022.) “Noteikumi par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem”, 1. punkta 1. rinda (spēkā esošs): likumi.lv/ta/id/334009
- LSM.lv, 29.05.2026, M. Puzāka, “Neparasti liels akmens Rēzeknes novadā iegūst dižakmens statusu” (Dabas aizsardzības pārvaldes vecākā eksperte S. Putna): www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/vide-un-dzivnieki/29.05.2026-neparast…
- LSM.lv, 25.07.2026, K. Lamsters (LU Ģeoloģijas nodaļa), “Latvijas reljefs: milzīgs leduslaikmeta arhīvs. Ko tajā pēta LU zinātnieki?”: www.lsm.lv/raksts/dzive-stils/vide-un-dzivnieki/25.07.2026-latvijas…
- D. Ozols, “Latvijas minerāli un ieži”, Latvijas Petroglifu centrs, 2008 (Dabas aizsardzības pārvaldes vietnē): laukakmeņu ieži, ledāja apstrādāti akmeņi, laukšpati, granāti: www.daba.gov.lv/lv/media/1745/download
- Latvijas Petroglifu centrs, “Liepājas rajona akmeņu izpētes projekta atskaite”, 2008, Nr. 10 “Kapsēdes dižakmens” (senvietas.lv): www.senvietas.lv/wp-content/uploads/2020/02/87.KapsedesDizakmensLPC…
- FREQUENCIES akmeņu enciklopēdija: amazonīts (mikroklīns), mēnessakmens (ortoklāzs ar albīta kārtām), labradorīts (plagioklāzs); dati pēc GIA, Mindat, geology.com: frequencies.lv/enciklopedija/menessakmens/
- Ministru kabineta noteikumi Nr. 264 (16.03.2010.) “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi”, 38.1., 40.1. un 42.1. punkts (spēkā esošs): likumi.lv/ta/id/207283
- J. Cepītis, L. Jakubenoka, “The connection of mythological stones to deities of the earth and lower world, and their place in the sacred landscape”, Culture Crossroads, 5. sēj., 2011, 34.-55. lpp.: www.culturecrossroads.lv/index.php/cc/article/view/215
- Latviešu folkloras krātuve, Mirdzas Birznieces folkloras vākums (LFK 2140, 425): Kapsēdes lielais akmens un Liepājas Annas baznīca, garamantas.lv: garamantas.lv/lv/file/1969163/2140-Mirdza-Birzniece-02-0086
- Latviešu folkloras krātuve, Madonas novada pētīšanas muzeja vākums: “Velna akmens Sērpilī”, uzr. J. Krūmiņš 1948. g., garamantas.lv: garamantas.lv/lv/file/1009796/1838-Madonas-muzejs-08-0203
- Latviešu folkloras krātuve, 1. zinātniskā ekspedīcija Ilūkstē (LFK 1800, 699): liels akmens Nīcgales mežā, garamantas.lv: garamantas.lv/lv/file/820733/1800-ekspedicija-Ilukste-01-0059
- Latviešu folkloras krātuve, Mazsalacas ģimnāzijas vākums (LFK 1182, 6): Anģīšu Velnakmens, uzrakstījusi E. Vībere 02.09.1931., garamantas.lv: garamantas.lv/lv/file/847969/1182-Mazsalacas-gimnazija-01-0004
- J. Urtāns, “Naukšēnu Jēču akmens: jauni dati par cilindrveida dobumakmeņiem”, žurnāls “Krustpunkti: kultūras un mākslas pētījumi”, 2024, Nr. 2: culturecrossroads.lv/index.php/kkmp/article/view/383