Latvijas laukakmeņos, piemēram, gneisā Vidzemes akmeņainajā jūrmalā, bieži redzami sarkanvioleti almandīna kristāli [24]. Almandīns ir tikai viens no granātu grupas minerāliem. Tajā pašā grupā ir arī oranžais spesartīns, smaragdzaļais uvarovīts un melnais andradīta paveids melanīts, taču dažādu sugu krāsas pārklājas, tāpēc pēc krāsas vien sugu noteikt nevar.
Kas ir granātu grupas minerāls
Granāts nav viena minerāla vārds. Starptautiskās Mineraloģijas asociācijas (IMA) 2013. gadā apstiprinātajā nomenklatūrā plašāko kopu sauc par granātu virsgrupu: tajā ir visi minerāli ar granāta kristālrežģi neatkarīgi no ķīmiskā sastāva, un ziņojuma brīdī tajā bija 32 apstiprinātas sugas [1]. Pašā granātu grupā ir silikāti ar vispārīgo formulu X3Y2(SiO4)3. X vietā ir magnijs, kalcijs, divvērtīgā dzelzs, mangāns un citi elementi, bet Y vietā ir alumīnijs, trīsvērtīgā dzelzs, hroms, vanādijs un citi [1, 2]. 2013. gadā grupā bija 14 sugas, bet par sešām galvenajām GIA sauc almandīnu, piropu, spesartīnu, grosulāru, andradītu un uvarovītu [1, 3, 4].
Ja krustvārdu mīklā prasīts granātu grupas minerāls, der jebkurš no šiem sešiem nosaukumiem, un pareizo nosaka burtu skaits: īsākais ir pirops ar sešiem burtiem, garākais ir spesartīns ar desmit.
Gemologi sešas sugas mēdz dalīt divās kopās: piralspītos (pirops, almandīns, spesartīns) un ugrandītos (uvarovīts, grosulārs, andradīts) [22]. IMA 2013. gada nomenklatūrā šo tradicionālo dalījumu neiesaka [1]. No kurienes cēlies pats vārds granāts, lasiet rakstā Akmeņu nosaukumu izcelsme.
Vai zinājāt? IMA ziņojuma pielikumā ir saraksts ar 715 nosaukumiem, kas granātiem doti kopš senatnes: tie ir sinonīmi, šķirņu nosaukumi, novecojuši un atcelti vārdi [1]. Viena no granātu grupas sugām, majorīts, pirmo reizi aprakstīta meteorītā, kas atrasts Rietumaustrālijā [1].
Seši granāti vienā tabulā
| Suga | Formula | Biežākās krāsas | Blīvums, g/cm³ | Kur veidojas |
|---|---|---|---|---|
| Almandīns | Fe3Al2(SiO4)3 | tumši sarkans, brūngani sarkans, sarkanviolets | 4,32 | metamorfie ieži, pegmatīti, granīti |
| Pirops | Mg3Al2(SiO4)3 | asinssarkans, purpursarkans, oranžsarkans | 3,58 | ultrabāziski magmatiskie ieži |
| Spesartīns | Mn3Al2(SiO4)3 | oranžs, sarkanīgi oranžs, sarkanbrūns | 4,12 līdz 4,32 | granīti, pegmatīti, metamorfie ieži |
| Grosulārs | Ca3Al2(SiO4)3 | bezkrāsains, dzeltens, oranžs, brūns, zaļš | 3,59 | metamorfie ieži |
| Andradīts | Ca3Fe2(SiO4)3 | dzeltens, zaļš, brūns, melns | 3,8 līdz 3,9 | kontaktmetamorfizēts kaļķakmens |
| Uvarovīts | Ca3Cr2(SiO4)3 | zaļš | 3,77 līdz 3,81 | hromīta atradnes |
Tabulas dati ir no Mindat un Britannica [7, 8, 9, 10, 11, 12, 15, 17, 18, 19, 20]. Visi seši kristalizējas kubiskajā sistēmā, un labi izveidoti kristāli parasti ir rombododekaedri vai tetragontrioktaedri [7, 24]. Grāmatā “Latvijas minerāli un ieži” Dainis Ozols raksta, ka granātus gandrīz nekļūdīgi atpazīst pēc kristālu formas, bet savā starpā tos atšķir pēc krāsas un iežiem, kuros tie atrodas [24]. GIA dārgakmeņu granātiem norāda cietību 6,5 līdz 7,5 pēc Mosa skalas [3]. Kā veidojas metamorfie ieži, kuros rodas lielākā daļa granātu [25], skaidrots atsevišķā rakstā.
Almandīns un pirops: sarkanie granāti
GIA sarkano granātu min kā vienu no izplatītākajiem dārgakmeņiem, ko atrod metamorfajos iežos visos kontinentos [4]. Pēc Britannica datiem almandīns ir visizplatītākais granāts, un parasti tas veido maisījumu ar piropu un spesartīnu [15]. Pēc almandīna ģeologi spriež par ieža metamorfisma pakāpi [15]. Tumši sarkanu almandīnu, kas noslīpēts kabošonā, sauc par karbunkulu, un tā apakšu mēdz izdobt, lai akmens izskatītos gaišāks. Ja almandīnā ir rutila adatas, kabošonā var redzēt četrstaru zvaigzni [15]. Nosaukums cēlies no senās Alabandas pilsētas tagadējā Turcijā: Plīnija Vecākā aprakstītos Alabandas karbunkulus tur slīpēja un pulēja [1, 7].
Latvijas laukakmeņos almandīns ir izplatīts, un Vidzemes un Kurzemes pludmalēs viļņi sakrāj sarkanvioletas almandīna smiltis [24]. Granātu graudus no ieža neizurbiniet: Ozols atgādina, ka paraugs, kurā granāts ir palicis iezī, ir daudz vērtīgāks [24].
Pirops ir magnija un alumīnija granāts, un tā nosaukums cēlies no grieķu vārda pyropos, kas nozīmē “ugunim līdzīgs” [1]. Tas veidojas galvenokārt ultrabāziskos magmatiskajos iežos [8], un Ozols stāsta, ka Sibīrijas dimantu atradnes atklāja, sekojot piropa graudiem upju un strautu smiltīs [24]. Sīki piropa graudi atrasti arī Latvijas smiltīs [24]. Tīrs pirops ir bezkrāsains, taču dabā tāds ir rets [8]. Purpursarkano piropa un almandīna starpformu sauc par rodolītu [5].
Mūsu veikala pulētie granāti ir no Indijas, un mazie akmentiņi ir tumši sarkanā līdz sarkanbrūnā tonī. Vai tajos ir vairāk almandīna vai piropa, bez laboratorijas noteikt nevar, bet pavedienu var dot magnēts. Granātu drīkst īsi noskalot ūdenī, un citus kopšanas padomus atradīsiet kopšanas tabulā [25]. Bohēmijas piropu vēsture un granāta simbolika ir aprakstīta granāta lapā enciklopēdijā.
Spesartīns: oranžais mangāna granāts
Spesartīns ir mangāna un alumīnija granāts. Gandrīz tīrs tas ir gaiši oranždzeltens, bet, jo vairāk tajā ir almandīna, jo oranžāks vai tumši sarkanāks tas kļūst [17]. To atrod granītos, pegmatītu dzīslās un metamorfajos iežos [17]. GIA piebilst, ka oranžajos granātos, spesartīnā un hesonītā, acij redzami ieslēgumi ir bieži [5]. Minerālu no Špesarta kalniem Bavārijā Martins Klaprots 1797. gadā nosauca par granātveida mangāna rūdu, un vārdu spesartīns tas ieguva 1832. gadā [9].
Grosulārs un andradīts: kalcija granāti no bezkrāsaina līdz melnam
GIA raksta, ka grosulāram, iespējams, ir plašākais krāsu klāsts no visām granātu sugām: no bezkrāsaina caur dzeltenu un oranžsarkanu līdz spilgti zaļam [5]. Nosaukums cēlies no ērkšķogas latīniskā nosaukuma, jo pirmie paraugi bija ērkšķogu krāsā [10]. Oranžo līdz sarkanbrūno paveidu sauc par hesonītu jeb kanēļakmeni, un Britannica min, ka tam iekšpusē redzami virpuļi, pēc kuriem to atšķir no spesartīna [18, 5]. Masīvu zaļganu grosulāru, kas žadam līdzinās tikai virspusēji, mēdz pārdot kā Dienvidāfrikas jeb Transvālas žadu, lai paaugstinātu cenu [18]. Ko sauc par žadu, skaidrots enciklopēdijas nefrīta lapā.
Zaļo grosulāru cavorītu (angliski tsavorite) pirmo reizi atrada skotu izcelsmes Kenijas gemologs Kempbels Bridžess Tanzānijas ziemeļaustrumos, un nosaukumu pēc Kenijas Cavo Austrumu nacionālā parka ierosināja Tiffany & Co. prezidents Henrijs Plats [14].
Andradīts ir kalcija un dzelzs granāts. Tas nosaukts Brazīlijas mineraloga Žozē Bonifasiu di Andradas i Silvas (José Bonifácio de Andrada e Silva) vārdā, kurš 1800. gadā aprakstīja vienu no tā paveidiem [1, 11]. Britannica uzsver, ka tā dispersija jeb gaismas sadalīšana krāsās ir pat lielāka nekā dimantam [19]. Zaļo andradītu sauc par demantoīdu no sena vācu vārda Demant, kas nozīmē “dimants”, un pirmo reizi to aprakstīja pēc paraugiem no Ņižņijtagilas apkārtnes Urālos [13]. GIA demantoīda zirgastes ieslēgumus min kā vienu no retajām iekšējām pazīmēm, kas akmens vērtību paaugstina [3]. Dzelteno andradītu līdzības dēļ ar topāzu sauc par topazolītu, bet melno, titānu saturošo paveidu sauc par melanītu [19].
Abus kalcija granātus parasti atrod kopā kontaktmetamorfizētā kaļķakmenī [19], un Ozols tos sauc par raksturīgiem skarnu minerāliem, kas Latvijā gandrīz nav sastopami [24]. GIA skaidro, ka cavorīts ir zaļš grosulārs, bet demantoīds ir zaļš andradīts. Andradīts ir mīkstāks, toties tam ir lielāks laušanas koeficients un dispersija [6].
Uvarovīts: zaļais hroma granāts
Uvarovīts ir kalcija un hroma granāts, un tā krāsa ir zaļa [12]. Britannica to sauc par retāko no visiem granātiem: kristāli parasti ir pārāk sīki slīpēšanai, citādi tas krāsas dēļ varētu konkurēt ar smaragdu [20]. GIA min, ka rotās to mēdz iestrādāt kā kristālu kopas [4]. Uvarovīts sastopams hromīta atradnēs, piemēram, Urālu ziemeļos, Kalifornijā, Kanādā, Somijā un Polijas Silēzijā [20], bet Latvijā tas gadās tikai retumis, kā atsevišķi graudi smiltīs [24].
Minerāls nosaukts krievu valstsvīra grāfa Sergeja Uvarova vārdā, kurš no 1818. līdz 1855. gadam bija Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents [12]. Mindat brīdina, ka daudzi tā sauktie uvarovīti patiesībā ir hromu saturošs grosulārs vai pirops, vai zaļš andradīts [12].
Kā granātus atšķir: krāsa nepietiek
GIA gemologi atzīst, ka katru jaunu granātu iedalīt kādā no sešām galvenajām sugām ir grūts uzdevums, jo daudzi granāti ir divu vai vairāku sugu ķīmisks maisījums [3, 4]. Laboratorijā mēra laušanas koeficientu, blīvumu un ķīmisko sastāvu [22].
Mājās vienu pavedienu dod magnēts. Ar spēcīgiem retzemju magnētiem gemologi pārbauda, cik stipri akmens pievelkas, un GIA žurnālā Gems & Gemology Donalds Hūvers apkopoja tīro sugu magnētisko uzņēmību [22]. Tīrs pirops un tīrs grosulārs magnētam nepievelkas, almandīns un spesartīns ir magnētiskākie, andradīts reaģē mazliet vājāk, bet uvarovīta reakcija ir vēl vājāka [22]. Tāpēc, ja sarkans granāts manāmi reaģē uz neodīma magnētu, tajā, visticamāk, ir daudz almandīna vai spesartīna. Šī pārbaude akmeni nebojā, bet sugu droši nosaka tikai laboratorija. Pulētus granātus neskrāpējiet, jo cietības pārbaude atstāj pēdas uz akmens.
Granāts un rubīns: sarkanie akmeņi ar vienu seno vārdu
Senatnē par karbunkulu bieži sauca sarkanos granātus, lai gan šo vārdu lietoja gandrīz jebkuram sarkanam akmenim [23]. Mindat norāda, ka Teofrasts, iespējams, ap 325. līdz 300. gadu pirms mūsu ēras granātu apzīmēja ar vārdu, ko, šķiet, lietoja arī sarkanajam spinelim un sarkanrozā safīram [2]. Arī mūsdienās dziļi sarkanam piropam mēdz piedēvēt rubīna vārdu ar atradnes nosaukumu, piemēram, Kapas rubīns no Dienvidāfrikas [16].
Rubīns ir korunda paveids, un tas ir cietāks par granātu: rubīna cietība pēc Mosa skalas ir 9, bet granātam tā ir 6,5 līdz 7,5 [25]. Praktiskas atšķiršanas pazīmes ir apkopotas granāta lapas biežākajos jautājumos. Ja vēlaties abus sarkanos akmeņus salīdzināt blakus, mūsu veikala rubīnu kategorijā ir rubīns fuksītā no Indijas, kurā rubīna graudi ieauguši zaļā fuksīta vizlā, un neapstrādāts rubīns no Āfrikas.
Biežākie jautājumi
Kas ir granātu grupas minerāls?
Tas ir jebkurš no granātu grupas silikātiem ar vienādu kristālrežģi, bet atšķirīgu ķīmisko sastāvu. Pazīstamākie ir almandīns, pirops, spesartīns, grosulārs, andradīts un uvarovīts, un IMA 2013. gada nomenklatūrā grupā bija 14 sugas.
Cik ir granātu veidu?
IMA 2013. gadā granātu virsgrupā atzina 32 sugas, no tām 14 pašā granātu grupā. Dārgakmeņu tirdzniecībā GIA svarīgas uzskata piecas sugas, bet sestās, uvarovīta, kristāli parasti ir pārāk sīki slīpēšanai. Turklāt granātiem ir daudz šķirņu nosaukumu, piemēram, rodolīts, hesonīts, cavorīts un demantoīds.
Kurš granāts ir zaļš?
Zaļš var būt grosulārs, kura zaļo paveidu sauc par cavorītu, andradīts, kura zaļais paveids ir demantoīds, un uvarovīts, kura krāsa vienmēr ir zaļa.
Vai granāts ir magnētisks?
Tas ir atkarīgs no sastāva. Tīrs pirops un grosulārs magnētam nepievelkas, bet almandīns un spesartīns uz spēcīgu neodīma magnētu reaģē. Daudzi granāti ir sugu maisījumi, tāpēc reakcija dažādiem akmeņiem atšķiras.
Kurš granāts ir visretākais?
Britannica par retāko granātu sauc uvarovītu, kura kristāli parasti ir pārāk sīki slīpēšanai. Dārgakmeņu tirgū GIA par retiem min zaļos granātus demantoīdu un cavorītu.
Kas ir rodolīts?
Rodolīts ir purpursarkans granāts, piropa un almandīna maisījums. GIA norāda, ka sarkanajos granātos, arī rodolītā, acij redzamu ieslēgumu parasti nav.
Avoti
- E. S. Grew, A. J. Locock, S. J. Mills u.c., “Nomenclature of the garnet supergroup”, IMA ziņojums, American Mineralogist 98, 2013, 785.-811. lpp. (Albertas Universitātes kopija): www.eas.ualberta.ca/eml/files/Garnet_nomenclature_2013_format…
- Mindat.org, “Garnet Group”: www.mindat.org/min-10272.html
- GIA Gem Encyclopedia, “Garnet”: www.gia.edu/garnet
- GIA, “Garnet Description”: www.gia.edu/garnet-description
- GIA, “Garnet Quality Factors”: www.gia.edu/garnet-quality-factor
- GIA, “Garnet Buyer’s Guide”: www.gia.edu/garnet/buyers-guide
- Mindat.org, “Almandine”: www.mindat.org/min-452.html
- Mindat.org, “Pyrope”: www.mindat.org/min-3321.html
- Mindat.org, “Spessartine”: www.mindat.org/min-3725.html
- Mindat.org, “Grossular”: www.mindat.org/min-1755.html
- Mindat.org, “Andradite”: www.mindat.org/min-223.html
- Mindat.org, “Uvarovite”: www.mindat.org/min-4125.html
- Mindat.org, “Demantoid”: www.mindat.org/min-1258.html
- Mindat.org, “Tsavorite”: www.mindat.org/min-7836.html
- Encyclopaedia Britannica, “Almandine”: www.britannica.com/science/almandine
- Encyclopaedia Britannica, “Pyrope”: www.britannica.com/science/pyrope
- Encyclopaedia Britannica, “Spessartine”: www.britannica.com/science/spessartine
- Encyclopaedia Britannica, “Grossular”: www.britannica.com/science/grossular
- Encyclopaedia Britannica, “Andradite”: www.britannica.com/science/andradite
- Encyclopaedia Britannica, “Uvarovite”: www.britannica.com/science/uvarovite
- Encyclopaedia Britannica, “Garnet”: www.britannica.com/science/garnet
- D. B. Hoover, “Determining Garnet Composition from Magnetic Susceptibility and Other Properties”, Gems & Gemology 47(4), 2011, 272.-285. lpp. (GIA): www.gia.edu/dam/migrated-assets/gems-and-gemology/pdf/WN11.pdf
- GIA, “Garnet History and Lore”: www.gia.edu/garnet-history-lore
- D. Ozols, “Latvijas minerāli un ieži”, Latvijas Petroglifu centrs, 2008 (Dabas aizsardzības pārvaldes vietnē): www.daba.gov.lv/lv/media/1745/download
- FREQUENCIES akmeņu enciklopēdija: granāts un rubīns (cietība, kopšana): frequencies.lv/enciklopedija/granats/