Tutanhamona dunča asmens ir kalts no meteorīta dzelzs.
Dunci atrada faraona mūmijas ietinumos 1925. gadā. 2016. gadā pētnieki ar rentgenfluorescences analīzi noteica, ka asmenī ir aptuveni 10,8 % niķeļa un 0,58 % kobalta, un šāds sastāvs atbilst dzelzs meteorītiem. Ēģiptē dzelzs ieroči kļuva izplatīti tikai daudz vēlāk, ap 800. līdz 700. gadu pirms mūsu ēras.
Lielākais zināmais meteorīts Hoba joprojām atrodas Namībijā, tur, kur to atrada.
Hobas meteorītu 1920. gadā atrada zemnieks, arot lauku netālu no Grotfonteinas. Tas ir dzelzs meteorīts, kas sastāv aptuveni no 84 % dzelzs un 16 % niķeļa, un tā masu lēš ap 60 līdz 66 tonnām. Namībijas valdība meteorītu un tā atradni pasludināja par nacionālo pieminekli.
Latvijā zināmi četri meteorītu kritieni, un vecākais ir Līksnas meteorīts 1820. gadā.
Līksnas meteorīts nokrita 1820. gada 12. jūlijā Vārkavas apkārtnē, virs Kalupes ezera sadaloties vismaz trīs daļās, no kurām divas iekrita ūdenī un netika atrastas. Vēlāk meteorīti nokrita Biržos pie Jēkabpils 1863. gadā, Neretā 1864. gadā un Baldonē pie Misas 1890. gadā, un visi četri ir akmens meteorīti. Latvijas Nacionālais dabas muzejs 2025. gadā savā kolekcijā ieguva Biržu meteorīta fragmentu.
Vidmanštetena raksts dzelzs meteorītos rodas miljoniem gadu ilgā atdzišanā.
Kad dzelzs meteorīta griezumu nopulē un kodina, uz tā parādās krustotu joslu raksts no diviem dzelzs un niķeļa sakausējumiem. Tas veidojas, metālam ļoti lēni atdziestot asteroīda vai cita liela debess objekta iekšienē, tikai dažus grādus miljonā gadu, tāpēc laboratorijā to atkārtot nevar. Rakstu nosauca grāfa Aloiza fon Vidmanštetena vārdā, kurš to novēroja 1808. gadā, lai gan anglis Viljams Tomsons to aprakstīja jau 1804. gadā.