Melnā turmalīna nosaukums "šorls" cēlies no Saksijas ciema.
Nosaukums "šorls" lietots jau pirms 1400. gada, kad tagadējais Zschorlau ciems Saksijā saucās Šorla, un netālējās alvas raktuvēs atrada arī melno turmalīnu. Pirmo aprakstu 1562. gadā sniedza vācu mācītājs Johans Matēzijs. Vārds "turmalīns" savukārt cēlies no sinhalu valodas Šrilankā.
Turmalīnu sauca par "Ceilonas magnētu".
Nīderlandes Austrumindijas kompānija lielos daudzumos veda turmalīnus no Ceilonas uz Eiropu. Pamanīja, ka sasildīts turmalīns pievelk un pēc tam atgrūž karstus pelnus, tāpēc to iesauca par "Ceilonas magnētu". Šo īpašību sauc par piroelektriskumu: temperatūras maiņā kristāla galos rodas elektriskais lādiņš.
Šorls ir visizplatītākais turmalīns uz Zemes.
Melnais turmalīns jeb šorls veido, iespējams, 95 % vai vairāk no visa dabā sastopamā turmalīna. Tā kristāli ir gari, ar trīsstūrainu šķērsgriezumu un izteiktām gareniskām rievām. Krāsainie turmalīni, kas pazīstami kā dārgakmeņi, ir daudz retāki.