Riteņslēdzene ļāva ieroci turēt gatavībā bez gruzdoša degļa.
Agrīnajos šaujamieročos šaujampulveri aizdedzināja ar degli, kuram visu laiku vajadzēja kvēlot. 16. gadsimta sākumā vācu ieroču meistari šo problēmu atrisināja ar riteņslēdzeni: tajā bija robots ritenis, ko grieza atspere, un atsperoti žokļi, kas pie riteņa spieda pirīta gabalu. Kad šāvējs nospieda mēlīti, ritenis sāka griezties, un dzirksteļu kūlis krita aizdedzes pannā. Šādu ieroci varēja nēsāt makstī un turēt gatavībā, cik ilgi vien vajadzēja, taču mehānisms bija smalks un dārgs, tāpēc tādus ieročus lietoja tikai kavalērijas elite.
Ilgu laiku pirīts bija svarīga sērskābes izejviela.
Vēsturiski pirītu rūpniecībā izmantoja kā sēra avotu, galvenokārt sērskābes ražošanai. Daudzus gadus visvairāk pirīta ieguva Spānijā, kur lielās atradnes pie Tinto upes deva arī varu. Mūsdienās sēru lielākoties iegūst kā naftas pārstrādes blakusproduktu.
Agrīnajos radiouztvērējos pirītu izmantoja kā detektoru.
20. gadsimta sākumā daudzos radiouztvērējos bija kristāla detektors: smalka metāla stieple pieskārās minerāla kristāla virsmai, un šis kontakts no radiosignāla atdalīja skaņu. Britannica kristāla detektoru sauc par vienu no pirmajām ierīcēm, ar ko plaši uztvēra radio pārraides, un raksta, ka kristāla uztvērēji bija populāri, līdz detektoru aizstāja elektronlampa (triode). Šādos detektoros izmantoja arī pirītu: Austrālijas muzeja Museums Victoria kolekcijā glabājas pirīta gabaliņi, ko radio detektoros lietoja no 1910. līdz 1930. gadam. Vienu no tiem iekausēja Vuda sakausējumā, lai elektriskais kontakts būtu labāks.
Būvniecībā pirīts ir nevēlams piemaisījums.
Šķembās, ko izmanto betonam, betona blokiem un asfalta segumiem, nedrīkst būt pirīta. Gaisā un mitrumā tas oksidējas, rodas skābes un mainās tilpums, tāpēc betons var sabojāties un kļūt mazāk izturīgs. Arī oglēs daļa sēra ir pirīta veidā: kad ogles sadedzina, šis sērs pārvēršas sēra dioksīdā; ja to neatdala no dūmgāzēm, tas piesārņo gaisu un veicina skābos nokrišņus.