Malahīts nosaukts pēc malvas lapām.
Nosaukums cēlies no grieķu "molochītis lithos", kas nozīmē "malvas zaļais akmens". Minerāls ieguva šo vārdu, jo tā krāsa atgādina malvas auga lapas. Malahīts ir vara karbonāta minerāls ar raksturīgām zaļām joslām.

Malahīts ir akmens, ko tradicionāli saista ar transformāciju un aizsardzību.
Mīksts akmens: to var saskrāpēt stikls un tērauds. Glabājiet atsevišķi un tīriet ar mīkstu drāniņu.
Ūdens var sabojāt virsmu vai krāsu. Tīriet ar sausu, mīkstu drāniņu.
Ilgstoša tieša saules gaisma var ietekmēt krāsu, virsmu vai struktūru
Izvairieties: skābes un amonjaks, karstums un karsts ūdens, ilgstoša tieša saule, agresīvi tīrīšanas līdzekļi, spēcīgi triecieni.
Piezīme. Neapstrādāts malahīts var būt jūtīgs; pulveri neieelpot un ūdeni neizmantot ilgstoši.
Kristālu kopienā attīrīšanai izmanto: salvijas vai palo santo dūmi, selenīta klātbūtne, skaņas vibrācijas, mēness gaisma.
Tā ir kristālu tradīcija un simbolika, nevis zinātnisks vai medicīnisks apgalvojums. Čakras, zīmes un stihijas sakrīt ar mūsu produktu lapām.
Malahīts tradicionāli saistīts ar sirds čakras un saules pinuma čakras enerģiju un pārmaiņām.
Tradicionālajā kristālu astroloģijā malahītu bieži saista ar cilvēkiem, kuri novērtē pārmaiņas un iekšēju līdzsvaru.
Zemes elements tradicionāli piešķir šim akmenim pārmaiņu simboliku un līdzsvarotu raksturu.
Kristālu tradicionālā nozīme nav medicīniski apstiprināta un neaizstāj speciālista padomu.
Nosaukums cēlies no grieķu "molochītis lithos", kas nozīmē "malvas zaļais akmens". Minerāls ieguva šo vārdu, jo tā krāsa atgādina malvas auga lapas. Malahīts ir vara karbonāta minerāls ar raksturīgām zaļām joslām.
Senajā Ēģiptē aizsaules paradīzi dēvēja par "Malahīta lauku", un zaļo malahīta pigmentu izmantoja arī apbedīšanas rituālos. Ēģiptē un mūsdienu Izraēlas teritorijā malahītu ieguva jau pirms vairāk nekā 4000 gadiem un izmantoja vara iegūšanai. Malahīts bija viena no pirmajām rūdām, no kuras cilvēki kausēja varu.
Pēc 1837. gada ugunsgrēka Ziemas pilī Jašmas zāli pārbūvēja par Malahīta viesistabu, kas kļuva par carienes apartamentu galveno pieņemšanas zāli. Tajā atrodas arī milzīga malahīta vāze, un mūsdienās zāle ir daļa no Ermitāžas muzeja. 19. gadsimtā Urālu atradnes nodrošināja daudz malahīta rotām un skulptūrām.
Samaltu malahītu gleznotāji lietoja kā zaļo pigmentu līdz pat aptuveni 1800. gadam. Pigments bija jutīgs pret skābēm, un tā tonis mēdza atšķirties. Mākslīgo malahīta pigmentu sauc par zaļo verditeru jeb bāzisko vara karbonātu.
Malahītu labāk tikai noslaucīt ar mīkstu, nedaudz mitru drāniņu un uzreiz nosusināt. Tas ir mīksts un reaģē pat ar vājām skābēm, piemēram, etiķi vai citronu sulu, un ir jutīgs pret karstumu, tāpēc mērcēšana un sadzīves tīrīšanas līdzekļi nav ieteicami.
Lielākā daļa mūsdienās tirgū nonākošā malahīta nāk no Kongo Demokrātiskās Republikas. Mazāk to iegūst Austrālijā, Francijā un ASV Arizonas štatā, bet 19. gadsimtā slavenākās atradnes bija Urālos.
Jā, malahīts ir vara karbonāta minerāls un viena no pirmajām rūdām, no kuras iegūstams varš. Mūsdienās kā vara rūdai tam ir maza nozīme, jo to parasti atrod nelielos daudzumos.
Malahīta cietība pēc Mosa skalas ir tikai 3,5 līdz 4, un tam ir perfekta šķelšanās. Tāpēc malahīta rotas un figūras jāsargā no skrāpējumiem un sitieniem.
Labāk ne. Ūdens var sabojāt virsmu vai krāsu. Tīriet ar sausu, mīkstu drāniņu.
Ilgstošu tiešu sauli labāk nē. Ilgstoša tieša saules gaisma var ietekmēt krāsu, virsmu vai struktūru
3.5-4 pēc Mosa skalas. Mīksts akmens: to var saskrāpēt stikls un tērauds. Glabājiet atsevišķi un tīriet ar mīkstu drāniņu.
Galvenā atradne ir Kongo DR. Iegūst arī: Namībija, Krievija, Austrālija.