Obsidiāns ir vulkānisks stikls, ko tradicionāli saista ar patiesību, aizsardzību un dziļu skaidrību.
Vidēji ciets: ikdienā izturīgs, bet var saskrāpēties no cietākiem akmeņiem. Glabājiet atsevišķi.
Ūdens var sabojāt virsmu vai krāsu. Tīriet ar sausu, mīkstu drāniņu.
Var turēt gaišā vietā.
Izvairieties: ilgstošs karstums, agresīvi tīrīšanas līdzekļi, spēcīgi triecieni.
Piezīme. Asas malas iespējamas neapstrādātiem gabaliem; glabāt uzmanīgi.
Kristālu kopienā attīrīšanai izmanto: salvijas vai palo santo dūmi, selenīta klātbūtne, skaņas vibrācijas, mēness gaisma.
Tā ir kristālu tradīcija un simbolika, nevis zinātnisks vai medicīnisks apgalvojums. Čakras, zīmes un stihijas sakrīt ar mūsu produktu lapām.
Obsidiāns tradicionāli saistīts ar saknes čakras enerģiju un dziļu skaidrību.
Tradicionālajā kristālu astroloģijā obsidiānu bieži saista ar cilvēkiem, kuri novērtē dziļu skaidrību un iekšēju līdzsvaru.
Uguns un zemes elementi tradicionāli piešķir šim akmenim dziļu skaidrību un līdzsvarotu raksturu.
Kristālu tradicionālā nozīme nav medicīniski apstiprināta un neaizstāj speciālista padomu.
Romiešu rakstnieks Plīnijs Vecākais savā „Dabas vēsturē” 1. gadsimtā rakstīja, ka šo vulkānisko stiklu Etiopijā atradis romietis Obsijs. No viņa vārda cēlies latīņu nosaukums lapis obsidianus un mūsdienu vārds obsidiāns. Senajos manuskriptos vārds rakstīts atšķirīgi (Obsius, Obsidius), tāpēc precīzā forma nav droša.
16. gadsimta angļu zinātnieks un okultists Džons Dī lietoja pulētu obsidiāna spoguli, kas tagad glabājas Britu muzejā Londonā. 2021. gadā žurnālā Antiquity publicētā ģeoķīmiskā analīze parādīja, ka spoguļa obsidiāns nāk no Pačukas atradnes Meksikā, kas atradās acteku teritorijā. Acteki obsidiāna spoguļus saistīja ar dievu Teskatlipoku, kura vārds nozīmē „dūmojošais spogulis”.
Obsidiāns lūst ar gludām, izliektām virsmām (konhoidāls lūzums), tāpēc no tā var izveidot ļoti plānu un asu malu. Akmens laikmetā no obsidiāna darināja nažus, bultu un šķēpu uzgaļus, un to tirgoja pat vairāk nekā tūkstoš jūdžu (aptuveni 1600 km) attālumā. Mūsdienās ar rentgenfluorescences analīzi var noteikt, no kuras atradnes nāk sens obsidiāna rīks.
ASV dienvidrietumos, galvenokārt Arizonā, Nevadā un Ņūmeksikā, atrod mazus, apaļus melnā obsidiāna kodolus, parasti ne lielākus par 2,5 centimetriem (collu), kas ieslēgti sadēdējuša materiāla apvalkā. Nosaukums „apaču asaras” cēlies no apaču tautas leģendas, ko saista ar 1870. gada kauju. Tos grūti noslīpēt, jo obsidiāns viegli atšķeļas.
Obsidiāns ir dabisks vulkānisks stikls: lava atdziest tik ātri, ka atomi nepaspēj sakārtoties kristālrežģī. Tāpēc ģeologi to sauc par mineraloīdu, nevis minerālu, un tā sastāvs parasti ir līdzīgs riolītam un granītam.
Laika gaitā obsidiāna stikls lēnām sāk kristalizēties, un tajā izaug baltu vai pelēku kristobalīta kristālu kopas. Pulētā akmenī tās izskatās kā sniegpārslas uz melna fona; nozīmīga atradne ir ASV Jūtas štatā.
Varavīksnes un „uguns” obsidiāna krāsas rada plāni magnetīta nanokristālu slāņi stiklā. Zeltainā vai sudrabainā spīduma obsidiānā gaismu atstaro sīki gāzes burbulīši un citi ieslēgumi.
Spilgti zils, zaļš vai sarkans „obsidiāns” bieži ir mākslīgs stikls, jo dabā šīs krāsas obsidiānam ir retas. Dabīgā obsidiānā palielinājumā bieži redzami sīki kristalīti, taisnas joslas un adatveida ieslēgumi, bet drošu atbildi sniedz gemmoloģiska pārbaude.
Obsidiāna cietība ir aptuveni 5 līdz 5,5 pēc Mosa skalas, un tas ir trausls, tāpēc triecienos viegli atšķeļas. Ģeologi to uzskata par mazāk piemērotu gredzeniem un rokassprādzēm, kas bieži atsitas pret virsmām.
Labāk ne. Ūdens var sabojāt virsmu vai krāsu. Tīriet ar sausu, mīkstu drāniņu.
Jā, saules gaisma tam nekaitē.
5-5.5 pēc Mosa skalas. Vidēji ciets: ikdienā izturīgs, bet var saskrāpēties no cietākiem akmeņiem. Glabājiet atsevišķi.
Kalnu kristāls
Selenīts
Rozā kvarcs
Melnais turmalīns