Labradorīts nosaukts Kanādas Labradoras piekrastes vārdā.
Akmeni ap 1770. gadu Labradorā kā laukakmeņus atrada Morāvijas brāļu draudzes misionāri. Pirmie paraugi nāca no Nainas apkārtnes un Sv. Pāvila salas, kas joprojām ir labradorīta ģeoloģiskais tipa apvidus. Akmens nosaukums atgādina par šo Kanādas piekrasti.
Labradorīta mirdzumu rada gaismas interference akmens iekšienē.
Labradorītā ir ļoti plāni, mazliet atšķirīga sastāva slānīši, kas atstaro gaismu un liek tai interferēt, līdzīgi kā ziepju burbulī. Krāsa ir atkarīga no slānīšu biezuma, un efekts redzams, ja attālums starp tiem ir aptuveni 128 līdz 252 nanometri. Šo parādību sauc par labradorescenci, un to nosauca dāņu mineralogs Ove Balthazars Bēgilds.