Amonīts nosaukts ragainā dieva Amona vārdā.
Senie grieķi spirālveida fosilijas saistīja ar ragaino dievu Jupiteru Amonu, jo tās atgādina savītu ragu. Fosilijas sauca par „Cornu Ammonis”, tas ir, Amona ragiem, un no šī nosaukuma cēlies vārds amonīts.

Sena jūras galvkāja fosilija, kuras spirāli tradicionāli saista ar izaugsmi un pārmaiņām.
Mīksts akmens: to var saskrāpēt stikls un tērauds. Glabājiet atsevišķi un tīriet ar mīkstu drāniņu.
Ūdens var sabojāt virsmu vai krāsu. Tīriet ar sausu, mīkstu drāniņu.
Pulētiem paraugiem bieži ir lakas vai sveķu pārklājums, kam ilgstoša saule un karstums var kaitēt
Izvairieties: mērcēšana ūdenī, skābes, etiķis un sāls, augsts mitrums (īpaši pirītizētiem paraugiem), spēcīgi triecieni.
Piezīme. Noslaukiet putekļus ar sausu, mīkstu drāniņu. Kalcīta un aragonīta čaulas reaģē ar skābēm, bet pirītizēti amonīti mitrumā var sākt oksidēties un drupt, tāpēc glabājiet tos sausā vietā.
Kristālu kopienā attīrīšanai izmanto: selenīta klātbūtne, skaņas vibrācijas, mēness gaisma, salvijas vai palo santo dūmi.
Tā ir kristālu tradīcija un simbolika, nevis zinātnisks vai medicīnisks apgalvojums. Čakras, zīmes un stihijas sakrīt ar mūsu produktu lapām.
Amonītu tradicionāli saista ar saknes, saules pinuma un trešās acs čakru, kas kristālu tradīcijās simbolizē saikni ar zemes vēsturi, personīgo spēku un ieskatu.
Kristālu tradīcijās amonītu visbiežāk piedēvē Ūdensvīram, zīmei, ko saista ar nākotnes redzējumu un pārmaiņām.
Zemes stihija tradicionāli simbolizē pacietību, laiku un pastāvību, ko atspoguļo miljoniem gadu sena fosilija.
Kristālu tradicionālā nozīme nav medicīniski apstiprināta un neaizstāj speciālista padomu.
Senie grieķi spirālveida fosilijas saistīja ar ragaino dievu Jupiteru Amonu, jo tās atgādina savītu ragu. Fosilijas sauca par „Cornu Ammonis”, tas ir, Amona ragiem, un no šī nosaukuma cēlies vārds amonīts.
Anglijā amonītus sauca par „čūskakmeņiem”, jo tie atgādina sarullējušās, akmenī pārvērstas čūskas. Leģenda vēsta, ka 7. gadsimta abatīte svētā Hilda pirms klostera dibināšanas Vitbijas čūskas pārvērta akmenī un nometa no klintīm, un Viktorijas laika tirgotāji fosilijām pat piegrieza čūsku galvas, lai tās pārdotu dārgāk. Trīs amonīti ar čūsku galvām ir Vitbijas ģerbonī, un izplatītā Vitbijas suga Hildoceras bifrons nosaukta svētās Hildas vārdā.
Melnas kaļķakmens konkrēcijas ar amonītiem sauc par šaligramiem, un to radiālās rievas atgādina dieva Višnu rokā turēto disku jeb čakru, absolūtas pilnības simbolu. Tos glabā tempļos un mājās un izmanto kāzās, bērēs un mājas iesvētībās, un sanskrita teksti tos piemin jau pirms vairāk nekā 2200 gadiem. Īstos šaligramus atrod tikai Gandaki upes ielejā Nepālā un Indijas ziemeļos.
Lielākā zināmā amonītu suga ir Parapuzosia seppenradensis no vēlā krīta perioda. Lielākais atrastais eksemplārs ir 1,8 metrus diametrā, turklāt nepilnīgs, un vesels tas varētu būt bijis 2,5 līdz 3,5 metrus plats.
Amonīts ir izmiruša jūras galvkāja fosilija. Šie mīkstmieši ar kamerām sadalītu čaulu, ko izmantoja peldspējai, bija kalmāru un astoņkāju radinieki, lai gan pēc izskata vairāk līdzinās nautilam.
Amonīti dzīvoja mezozoja ērā aptuveni pirms 201 līdz 66 miljoniem gadu, bet to plašākā radniecīgā grupa amonoīdi ir vēl daudz senāka. Tātad tipiska amonīta fosilija ir vismaz 66 miljonus gadu veca.
Lielākā daļa amonītu izmira pirms 66 miljoniem gadu krīta perioda beigu masveida izmiršanā, tajā pašā laikā, kad izmira dinozauri (izņemot putnus). Nautiloīdi, citi galvkāji ar čaulu, šo izmiršanu pārdzīvoja.
Amonīti bija ļoti izplatīti un strauji evolucionēja, tāpēc pēc tiem var noteikt iežu vecumu. Lielu daļu Eiropas mezozoja iežu iedala „amonītu zonās”, kas ļauj salīdzināt iežus dažādās vietās.
Nē. Amonītiem nekad nav bijušas čūsku galvas; Viktorijas laika tirgotāji tās piegrieza fosilijām, lai stiprinātu leģendu par akmenī pārvērstām čūskām un pārdotu fosilijas dārgāk.
Labāk ne. Ūdens var sabojāt virsmu vai krāsu. Tīriet ar sausu, mīkstu drāniņu.
Ilgstošu tiešu sauli labāk nē. Pulētiem paraugiem bieži ir lakas vai sveķu pārklājums, kam ilgstoša saule un karstums var kaitēt
Aptuveni 3-4 kalcīta un aragonīta paraugiem, pirītizētiem 6-6.5 pēc Mosa skalas. Mīksts akmens: to var saskrāpēt stikls un tērauds. Glabājiet atsevišķi un tīriet ar mīkstu drāniņu.